Izglītības valsts inspekcijas atbildes uz konferences dalībnieku jautājumiem

1.Kā ir ar kavējumiem, ja pusaudzim pedagogs klases klātbūtnē skaļi paziņo: „Tu taču esi pilnīgs idiots un skolu tāpat nepabeigsi” un jaunietis pārtrauc apmeklēt skolu? Skolas direktors šo situāciju uzklausot paskaidro: „Nu ko mēs varam darīt? Izglītības iestādēs trūkst pedagogu!” Tas nav viens gadījums, kā arī nav viena konkrēta izglītības iestāde.

Saskaņā ar Izglītības likuma 51.pantā noteikto[1] pedagogam ir pienākums izglītošanas procesā ievērot bērna tiesības un vienlaikus nodrošināt bērnam kā izglītojamajam iespējas īstenot savas tiesības izglītības iestādē. Savukārt, šo pamatpienākumu izpilde nav iespējama, ja pedagogs pauž klaju necieņu pret izglītojamo, apšauba viņa spējas, un būtībā tādējādi pārkāpj pedagoga profesionālās ētikas normas.

Konstatējot šāda rakstura gadījumu, izglītības iestādes vadītājam ir pienākums noskaidrot ar lietu saistītos apstākļus, rūpīgi izanalizēt gan izglītojamā, gan pedagoga rīcību un rast katrai situācijai atbilstošu konstruktīvu risinājumu.

2.Vai beidzot netiek meklēti un analizēti skolas kavējumu cēloņi? Joprojām cīnāmies ar sekām? Bez „skolu neapmeklētājiem” ir daudz kavētāju.

Apzinoties problēmas aktualitāti, Inspekcija ir veikusi pētījumu „Par izglītojamajiem, kuri ilgstoši neapmeklē izglītības iestādes obligātajā izglītības vecumā”. Par pētījuma mērķauditoriju izvēlēti izglītojamie, kas ilgstoši neapmeklē izglītības iestādi. Ņemot vērā, ka lielākais šādu izglītojamo skaits konstatēts 7. – 9.klašu grupā, tad pastiprināti tika analizēti šai klašu grupai raksturīgie izglītības iestādes ilgstošas neapmeklēšanas iemesli.

3.Vai Izglītības valsts inspekcijas pētījuma ietvaros ir noskaidrojusi bērnu un vecāku viedokli par kavējumu iemesliem?

Inspekcijas pētījuma „Par izglītojamajiem, kuri ilgstoši neapmeklē izglītības iestādes obligātajā izglītības vecumā” rezultāti liecina, ka lielākajā daļā situāciju (84%), kad izglītojamie ilgstoši neapmeklē izglītības iestādi, ir saistīti ar to, ka izglītojamie obligātajā izglītības vecumā izglītības programmas apguves vietā izvēlas strādāt algotu darbu. Otrs biežāk konstatētais iemesls (15%), kura dēļ izglītojamais ilgstoši neapmeklē izglītības iestādi, saistīts ar to, ka izglītojamais gaida vai arī audzina bērnu. Savukārt, pārējos gadījumos izglītības iestādes neapmeklēšanas iemesls saistīts ar izglītojamā gribas trūkumu un nevēlēšanos mācīties vai citiem subjektīviem apstākļiem.

Iepriekš minēto iemeslu kontekstā jāatzīmē, ka daļa vecāku nenoliedz savu bezspēcību, kas izpaužas nespējā ietekmēt izglītojamā rīcību, ka daļa vecāku atbalsta izglītojamā izvēli strādāt algotu darbu, tādējādi pieļaujot izglītības iestādes kavējumus un ilgstošu tās neapmeklēšanu.

4.Jautājumu uzdod U.Vanaga, Rīgas domes administratīvās komisija. Kāpēc netiek apskatīta nepieciešamība definēt izglītības iestādes atbildību par to, ka tā nepilda savus pienākumus rūpēties par bērnu mācību laikā, kā arī par to, ka bērni ir spiesti izvairīties no mācībām?

Atbildot uz šo jautājumu, jāatzīmē Izglītības likuma 30.pantā noteiktais regulējums, kas Izglītības iestādes vadītājam uzliek atbildību par izglītības iestādes darbību un tās rezultātiem, par Izglītības likuma un citu izglītības iestādes darbību reglamentējošo normatīvo aktu ievērošanu, kā arī par intelektuālo, finanšu un materiālo līdzekļu racionālu izmantošanu. Līdzās tam jāmin arī Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktais regulējums, piemēram, 201.⁶⁴ pants „Izglītības iestādes vadītāja pienākumu nepildīšana”.

Iepriekš minētais liecina, ka izglītības iestādei ir jārūpējas par to, lai izglītojamie obligātajā izglītības vecumā apgūtu pamatizglītību. Taču vienlaikus jāmin arī Izglītības likuma 54.pantā noteiktais regulējums, kas izglītojamajam uzliek par pienākumu iegūt pamatizglītību, līdz ar to minētā izglītojamā pienākuma izpilde cieši saistāma ar vecāku aizgādības īstenojumu (bērna aprūpes pienākuma pildīšana), kas vistiešākajā veidā atspoguļojas bērna izglītošanas un audzināšanas (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam) pasākumos. Ņemot vērā, ka konstruktīvs situācijas risinājums ir atkarīgs ne vien no izglītības iestādes veiktajām aktivitātēm, bet arī no paša izglītojamā un viņa vecāku līdzdalības konkrētās problēmas risinājumā, tad aktualizējams jautājums, nevis par izglītības iestādes atbildību, bet par pušu līdzatbildību.

5.Ko izglītības sistēmā dara pašas skolas, lai veiktu papildus darbu ar skolēniem, kuriem ir mācīšanās grūtības vai nespēja apgūt kādu konkrētu tēmu? Parasti skolas neapmeklēšanas iemesls sākumā ir tieši šis. Trūkst individuālas pieejas mācību vielas apguvē.

Inspekcijas pētījuma „Par izglītojamajiem, kuri ilgstoši neapmeklē izglītības iestādes obligātajā izglītības vecumā” rezultāti nesniedz apstiprinājumu tam, ka visos gadījumos sākotnējais iemesls izglītības iestādes neapmeklēšanā ir izglītojamā nespēja apgūt kādu konkrētu tematu vai arī ir saistāms ar mācīšanās grūtībām. Kliedējot bažas par individuālās pieejas trūkumu un izglītības iestāžu papildu ieguldījumu darbā ar skolēniem, kuriem ir mācīšanās grūtības vai nespēja kaut ko apgūt, jāatzīmē Ministru kabineta 2004.gada 24.augusta noteikumi Nr.746 „Pedagogu darba samaksas noteikumi”, kas vispārējās un profesionālās izglītības iestādēs, kurās izglītojamie apgūst pamatizglītības vai vidējās izglītības programmas, paredz arī individuālo darbu ar izglītojamajiem mācību priekšmetos[2]. Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka šāds darbs izglītība iestādēs netiek īstenots.

6. Vai Bāriņtiesai ir pienākums strādāt ar skolu kavētājiem? Kur tas ir rakstīts un kā šim procesam jānotiek?

Ar 2007.gada 1.janvāri spēkā ir Bāriņtiesu likums, kas nosaka bāriņtiesu kompetenci un darbības principus. Bāriņtiesu likuma 17.pantā ir noteikts[3], ka bāriņtiesa, aizstāvot bērna personiskās un mantiskās intereses un tiesības, tātad arī tiesības uz izglītību, sadarbojas ar dažādām institūcijām un dienestiem.

Ņemot vērā Latvijas Republikas Satversmes 112.pantā noteikto pamatizglītības ieguves obligātumu[4], izglītības iestādēm nav liegta iespēja risināt jautājumu par izglītojamo skolas kavējumiem sadarbībā ar bāriņtiesu.

7. Vai ir lietderīgi atstāt 2-3 gadus vienā klasē, sākot no 5.klases, skolēnus, ja viņi nav spējīgi sekot mācībām vispārizglītojošās skolās?

Varbūt lietderīgāk būtu šādiem skolēniem piemērot cita veida apmācību – ne ar ped. med. komisijas lēmumu, bet gan pedagoģisko korekciju, kā arī mācības kopā ar profesijas apgūšanu? Padomju laikā dotajās skolās bija tā saucamās „darba klases”.

Atbildot uz šo jautājumu, jāatzīmē, ka ar pedagoģisko korekciju jāsaprot vispārējās izglītības īpašs veids, proti, izglītības programma, kas metodiski un organizatoriski ir pielāgota personām obligātās izglītības vecumā, kurām nepieciešams papildināt zināšanas pamatizglītības programmas ietvaros. Šādu programmu īstenošanu veic pedagoģiskās korekcijas izglītības iestādes[5]. Jāatzīmē, ka saskaņā ar Vispārējās izglītības likuma 60.pantā noteikto – „jebkura izglītības iestāde var atvērt klases izglītojamajiem, kuriem nepieciešama sociālā vai pedagoģiskā korekcija”. Līdz ar to jautājums par šāda veida klašu atvēršanas nepieciešamību, lietderību ir atstāts katras izglītības iestādes un tās dibinātāja (pašvaldība, valsts, privātpersona) ziņā.

Saistībā ar iespējām paralēli mācībām apgūt arī profesiju jāmin Profesionālās izglītības likuma 27.pantā noteiktais regulējums, kas nosaka, ka „profesionālās pamatizglītības un arodizglītības programmās persona tiek uzņemta bez iepriekšējās izglītības ierobežojuma un ne agrāk kā tajā kalendārajā gadā, kurā tai aprit 15 gadi.” Līdz ar to profesijas apguves uzsākšanā ievērojams iepriekš minētais vecuma ierobežojums.

8.Vai Latvijā kāds bērns skolu neapmeklē tāpēc, ka ir problēmas izglītības iestādē?

Katrs gadījums ir individuāls, tādēļ viennozīmīgs apgalvojums, ka skolas neapmeklēšanas iemesls galvenokārt ir saistāms ar problēmām izglītības iestādes darbībā, nebūs patiess.