2007. gadu raksturo plašsaziņas līdzekļos plaši atspoguļotā informācija par traģiskiem gadījumiem, kad bērni smagi cietuši vai pat gājuši bojā vecāku vardarbības vai nolaidības dēļ, kā arī par vienaudžu agresīvo rīcību, kad cietuši skolas biedri, par bērnu un pusaudžu pašnāvībām – kā pēdējo soli situācijā, kad nav bijis, kam lūgt palīdzību vai pajautāt padomu.
Inspekcijas spēkos nav bijis palīdzēt katram Latvijas bērnam, kam tas būtu nepieciešams, taču inspekcijā strādājošie veltījuši daudz spēka un pūļu, lai palīdzētu konkrētajam bērnam, kurš vērsies pie mums pēc palīdzības, piezvanot uz inspekcijas uzticības tālruni, lai izglītības, aprūpes un citu iestāžu darbinieki veiktu to, kas nepieciešams, un lai radītu drošu vidi bērniem un pieaugušajiem šajās iestādēs, veiktu nepieciešamās izmaiņas normatīvajos aktos, sniegtu metodisko palīdzību un izglītotu dažādu jomu speciālistus bērnu tiesību, pienākumu un atbildības jautājumos.
Mēs ne vienmēr varam sniegt universālas receptes, kas vecākiem, pedagogiem un citiem speciālistiem noderētu jebkurā problēmsituācijā, jo pieaugušā reakcijai jābūt individuālai un atkarīgai no bērna rakstura, vecumposma, temperamenta un citiem apstākļiem, taču vienmēr varam palīdzēt analizēt un novērtēt situāciju, noteikt problēmu, apzināt un piesaistīt tās risināšanai nepieciešamos resursus. Inspekcijas speciālisti – inspektori, psihologi, juristi – var būt patiesi gandarīti par to, ka arvien biežāk tiek aicināti iesaistīties īpaši sarežģītu gadījumu risināšanā un tikties ar skolēniem, vecākiem un pedagogiem, lai kopā diskutētu par konfliktu risināšanu, savstarpējo iecietību, drošību interneta vidē un citur.
Inspekcijas darbības rezultātā izdevies palīdzēt daudziem bērniem – sniegt nepieciešamo psiholoģisko atbalstu krīzes situācijā, atrisināt konfliktus skolā vai aprūpes iestādē, novērst vardarbību, panākt likumā noteikto sociālo garantiju saņemšanu, veidot bērniem drošāku un draudzīgāku vidi. Tomēr vēl aizvien ļoti daudz bērnu jūtas nesaprasti un nevajadzīgi, tāpēc arī bieži izturas aizskaroši un agresīvi, tādējādi pūloties pievērst sev apkārtējo uzmanību un vēstot, ka viņiem nepieciešama palīdzība. Tas, vai šī palīdzība bērnu sasniegs īstajā laikā, ir atkarīgs gan no inspekcijas darbības, gan no katra iedzīvotāja labās gribas, nepaliekot vienaldzīgam tad, kad blakus ir bērns, kuram nepieciešams atbalsts un palīdzība.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece
Laila Rieksta-Riekstiņa
