BĒRNA ATTĪSTĪBA PIRMAJĀ DZIVES GADĀ
Psiholoģijā ir uzskats, ka bērna dzīve šajā pasaulē sākas ar jaundzimušā krīzi, kas ir pārejas periods starp dzīvi mātes ķermenī un dzīvi ārpus tā. Dzemdības bērnam ir stress. Bērna dzimšanu uzskata par traumu, kuru bērns izdzīvo dzimšanas brīdī, un šī trauma, ir tik spēcīga, ka iespaido visu tālāko cilvēka dzīvi.
Apmēram viena mēneša vecumā bērns, ieraudzījis māti, ar skatienu fiksē viņas seju, mētā rokas un kājas, izdveš skaņas un sāk smaidīt, t.i., pirmo reizi vēršas pie pieaugušajiem. Šī emocionālā reakcija ir rosmes komplekss. Ar šī kompleksa izveidošanos psiholoģijā beidzas jaundzimušā periods.
Bērna attīstība ir atkarīga no tā, cik lielā mērā pieaugušais spēj būt mijiedarbē ar bērnu. Šajā posmā bērns burtiski tiecas sadarboties ar pieaugušo. Rosmes komplekss ir bērna individuālās psiholoģiskās dzīves sākums.
Jaundzimušā emocionālās reakcijas sākumā ir nediferencētas. Dažādi stāvokļi - izsalkums, apslapināšanās - izraisa uzbudinājumu, kas izpaužas kustību aktivitātē. Uzbudinājumam pieaugot, bērns raud, kliedz.
Aptuveni trīs mēnešu vecumā veidojas sarūgtinājums (apbēdinājums) un apmierinājums. Pēc tam no sarūgtinājuma diferencējas dusmas, ceturtajā mēnesī - riebums, piektajā - bailes. Savukārt, no apmierinājuma - prieks un sociālā pieķeršanās. Pirmās simpātiju jūtas pret tuvāko pieaugušo veidojas uz apmierinājumu izraisošā un, tādējādi, viņam patīkamu pārdzīvojumu(izjūtu) bāzes.
Pētījumi ir parādījuši, ka komunikācijas deficīts šinī vecumā negatīvi iespaido bērna attīstību.
Bērnībā izveidojušās pieķeršanās attiecības veido “pieķeršanās fenomenu”, kas visā cilvēka dzīves ilgumā ietekmē priekšstatus un attieksmi pret cilvēkiem un pasauli. Pieķeršanās uzvedība primāri ir vajadzība pēc rūpēm un atbalsta.
Pieķeršanās attiecībās vecāki rada drošības izjūtu, kas sekmē bērna attīstību, šajās attiecībās vecāki nodrošina drošo bāzi, savukārt bērns vecākam to nenodrošina.
Kā galvenie bērnu deprivācijas (emocionālās atsvešinātības) izcelsmes faktori minami:
· sociālo saišu pārrāvums starp bērnu un viņam tuvajiem cilvēkiem, kuri līdz tam viņam ir bijuši kā emocionālā apmierinājuma avots;
· ilgstoša šķiršanās ar māti vai to personu, kura māti aizstājusi pirmajos 3 - 5 dzīves gados.
Šie nelabvēlīgie faktori bērniem rada psihiskās veselības traucējumus, kas savukārt atstāj sekas, kuras var novērot visā turpmākajā viņu dzīvē.
Zaudējot emocionālos kontaktus ar pieaugušo:
· veidojas personība ar šaurāku un maz intensīvāku emocionālās reaģēšanas amplitūdu ( emocionāli vēsāki);
· bērns nespēj kļūt pieaudzis - viņš mēģina vēl pusaudža vecumā veidot tādas attiecības, kas kompensētu mātes mīlestības deficītu;
Bez ciešām mātes un bērna emocionālajām attiecībām bērna pāreja pieaugušā dzīvē ir neiespējama.
· bērna spēja mīlēt apkārtējos ir cieši saistīta ar to, cik mīlestības bērns ir saņēmis pirmajos gados un kādā formā tā ir izpaudusies;
· bērns kopumā ir vienaldzīgāks pret sabiedrību, biežāk pauž destruktīvas tieksmes, skolā uzrāda sliktākas sekmes;
Var teikt, ka pirmajā dzīves gadā notiekošais veido bērnā pamatu uzticībai vai neuzticībai apkārtējai pasaulei.
Daudzi autori uzsver, ka pirmajos astoņpadsmit dzīves mēnešos bērna garīgās attīstības iekļaušanās vispārīgajās attīstības normās ir tieši atkarīga no viņa iespējām kustēties.
Lai attīstītu sākotnējo patstāvību šajā vecumposmā, svarīgi dot bērnam pēc iespējas lielāku kustības brīvību, neierobežojot, bet gan gluži pretēji - atbalstot.
Ar mātes starpniecību uz viņu iedarbojas sabiedrība un sākas socializācija. Šajā periodā tiek likts personības pašizjūtas un dzīvotspējīguma pamats(fiziskā un garīgā veselība). Ja bērns to visu nesaņem, viņš kļūst bailīgs, saspringts, neuzticas, ir nedrošs. Kā sekas tam var aktualizēties neirotisms un psihotisms.
Par krīzi var uzskatīt arī pāreju no zīdaiņa perioda uz mazbērna periodu.
Psiholoģijā šo attīstības periodu ir pieņemts saukt par mazbērna periodu jeb agro bērnību(2.- 4.g.).
Vadošā darbība šajā vecumposmā ir spēle (rotaļa).
Šajā vecumā spēle izaug no bērna manipulācijām ar priekšmetiem. Sākotnēji bērnu aizrauj pati darbošanās kopā ar pieaugušo, atdarinot tieši pašas darbības.
Šajā vecumā turpina pastāvēt bērna emocionāli tiešais kontakts ar pieaugušo, taču jaunais komunikācijā ir sadarbība starp pieaugušo un bērnu, kas norit bērnam mācoties veikt priekšmetiskas darbības. Bērns grib, lai pieaugušais piedalās viņa darbībās.
Bērni sava egocentrisma dēļ daudzos gadījumos spēj respektēt tikai savas intereses. Šī iemesla dēļ komunikācija ar citiem bērniem galvenokārt izpaužas kā (motoras) kustību spēles, trešajā dzīves gadā bērni galvenokārt spēlējas “blakus”, nevis “kopā”.
Divgadnieks aizvien vairāk apzinās savas spējas, paplašinot savu darbības loku. Mātei šajā laikā jāsaglabā dzirdes un redzes kontakts ar bērnu, lai bērnam būtu drošības sajūta, tāpēc nevajadzētu ierobežot viņa ziņkāri. Mātei jāiedrošina bērnu izmēģināt viņa spējas, tā sekmējot bērna fizisko un garīgo attīstību.
Bērnam sāk attīstīties pašapziņa, viņš apjauš, ka var būt fiziska šķiršanās no mātes, kas bērnā rada nevēlēšanos to darīt, gan arī bailes. Agrīnajā vecumā ir nepieciešams atbalstīt visas bērna aktivitātes, kas saistās ar sev apkārtējās vides apgūšanu, tādejādi nodrošinot sava “Es” impulsu pasaules dominanti un nesekmējot tādu uzvedības tipu, ko raksturo reakcijas uz ārējām iedarbēm, neizrādot sava paša iniciatīvu un aktivitāti.
Šī vecuma bērns no sabiedrības uztver to, kas piesaista viņa uzmanību. Bērni šajā vecumā spēj emocionāli reaģēt tikai uz to, ko uztver tieši - par pagātni vai nākotni vēl nespēj nedz priecāties, nedz bēdāties.
Viņu vēlmes ir nenoturīgas, viegli pārejošas. Pats bērns vēl nespēj tās kontrolēt un savaldīt.
Galvenais, ap kuru bērns veido savu pašidentitāti ir viņa vārds. Līdz ar kustībām bērns izjūt, apzinās sevi kā indivīdu, personību, jo kustību prasme piemīt tieši viņam. Tādējādi kustību tālākā attīstība veicina neatkarības un pašapziņas veidošanos.
2.-3. gadu vecumu, kad bērns ir jau sevi izdalījis no apkārtējās vides (bērns par sevi runā 1.personā), dēvē par pašcieņas formēšanās vecumu, tajā veidojas pašcieņas izjūta.
Bērns izjūt prasības un ierobežojumus, izkopj pašapkalpošanās iemaņas, kārtības un tīrības izjūtu.
Ja viņam atļauj patstāvīgi veikt to, kas ir viņa spēkos, nesteidzina, nekritizē, tad bērnam rodas izjūta, ka viņš pārvalda savas kustības, sevi, apkārtni. Tie, kuri iemācījušies sevi kontrolēt šajā stadijā, vēlāk prot ievērot likumus, neuzskatot tos par ārēji uzspiestu netaisnīgumu, jo tie nodrošina katra brīvību un neatkarību likuma ietvaros.
Negatīvais risinājums ietver vecāku nekonsekvenci, skarbu kritiku, darīšanu bērnu vietā, tā pavairojot bērna nedrošību, kļūdas, neveiksmju nosodījuma pārdzīvojumus, izraisot šaubas gan par vecāku taisnīgumu, gan paša varēšanu. Tā tiek pavairota bērna atkarība. Šaubu atrisinājums citā kvalitātē noteiks, kā turpmākā dzīvē bērns savienos brīvo gribu ar pašdisciplīnu, dumpīguma garu ar atbildības izjūtu.
Pietiekoši laba māte ir tāda māte, kura ļauj bērnam darīt to, ko viņš jau spēj izdarīt un nedara to viņa vietā, taču nenosoda par to, kas viņam vēl nesanāk.
PIRMSSKOLAS VECUMPOSMA BĒRNU ATTĪSTĪBAS RAKSTUROJUMS (4 - 7 GADI)
Šajā vecumposmā notiek bērna iemācīšanās no ģimenē esošajiem paradumiem, paraugiem, jo bērns, būdams atkarīgs no mātes emocijām, cenšas darīt tā, “kā dara citi”. Šis ir periods, kurā norit cilvēcisko attiecību tālākā apgūšana, kas norit bērnam spēlējot lomu un sižeta rotaļas, komunicējot ar pieaugušajiem un vienaudžiem.
Šī perioda psihiskā attīstība ir pamatā pārējo attīstības periodu rezultātiem. Bērna attīstība līdz 5-7 gadiem ir personības attīstības nozīmīgākie gadi.
Šajā vecumā bērns apgūst trijstūra attiecību “māte - tēvs - bērns”. Šīs attiecības bērnu ne vienmēr apmierina.
Šajā vecumā bieži vien norit bērna adaptācija ārpus ģimenes vidē(bērnu dārzā, bērnu pulciņā, u.c.).
Sekmīgu rezultātu var sagaidīt tad, ja tiek realizēti vairāki galvenie principi:
· pakāpeniski pieradina bērnu pie atrašanās jaunajā vidē (bez kāda ģimenes locekļa klātbūtnes);
· atrašanās ārpusģimenes vidē ir saistīta ar pozitīviem emocionālajiem pārdzīvojumiem un nav jāizjūt pārmērīgas negatīvas emocijas – distress (sāpes, bēdas, ciešanas, briesmas).
Ja tomēr bērns kaut kādā ziņā ir jūtīgs un nespēj piemēroties jaunajai videi, ļoti nevēlas tur atrasties, tad nevajadzētu piespiest to darīt.
Tieši komunikācijas procesā, atdarināšanas ceļā bērns apgūst cilvēku mijiedarbības veidus. Pirmsskolas vecumā bērns, tiecoties realizēt savu Es, komunicējot ar citiem cilvēkiem bieži izmanto manipulācijas.
Trešā gada krīzes jaunveidojums ir tendence darboties patstāvīgi, taču līdzīgi tam, kā to dara pieaugušais, jo tas joprojām ir paraugs.
Svarīgākās darbības:
· spēle,
· zīmēšana,
· pasakas
· darba elementi,
· mācības.
Pirmsskolas jeb 3 - 6 gadu vecumā bērni sasniedz to attīstības stadiju, kad tēvs un māte viņam šķiet visjaukākie cilvēki pasaulē. Zēni sāk apzināties savu piederību vīriešu dzimtai, tādēļ visiem spēkiem cenšas līdzināties tēviem gan uzvedībā, gan interesēs un ārējā izskatā. Līdzīgi rīkojas meitenes attiecībās ar mātēm. Paralēli sava dzimuma apzināšanai (seksuālai identitātei) pirmo reizi rodas simpātijas pret pretējā dzimuma vecākiem(dēls - māte; meita - tēvs) un nepatika pret tā paša dzimumam vecākiem(dēls - tēvs; meita - māte). Ja iepriekš zēna mīlestību pret māti noteica nepieciešamība pēc tās, tad tagad tā iegūst izteikti romantisku raksturu un atgādina jūtas. Z.Freids šīs jūtas nosaucis par “Edipa kompleksu” zēniem un “Elektras kompleksu” meitenēm. Šī spēcīgā romantiskā pieķeršanās sniedz daudz bērna garīgajā attīstībā un nodrošina veselīgu attieksmi pret pretējo dzimumu.
Šie kompleksi maina bērna un vecāku attiecību veidu. Infantilās seksualitātes jūtas pret pretējā dzimuma vecāku bērnā izraisa greizsirdības jūtas, kurām seko ciešanas. Šīs sāpīgās emocijas bērnā ģenerē naidīgumu. Radusies jūtu ambivalence izraisa viņā grūti atrisināmu iekšējo konfliktu. Bērna naidīgums pret sava dzimuma vecāku ir spēcīgs, tas rada bailes no sodīšanas.
Vecākiem šajā bērna attīstības posmā ir jābūt saprotošiem. Ja viņi tādi nav, tad bērns ar šo iekšējo konfliktu netiek galā, un arī šajā gadījumā viņā attīstās naidīgums. Caur atdarināšanu gan izskatā un uzvedībā, gan apģērbā, lietojot vecāku izteicienus sarunājoties, bērni cenšas apliecināt savu mīlestību.
Lomu rotaļas bērni sāk spēlēt tieši pirmsskolas vecumā. Šī spēle “izaug” no manipulācijām ar priekšmetiem. Spēles noteikumi liek bērnam apzināties un vērtēt sevi, vērtēt spēles partnerus un salīdzināt sevi ar viņiem.
Rotaļu procesā bērns iepazīst savu individualitāti un izmēģina lomas, kādas spēlēs nākotnē. Caur aktīvām rotaļām bērns trenē savu ķermeni, attīsta dažādas iemaņas un pauž savas emocijas.
Svarīgākais motīvs darbībai vai arī spējai no tās sevi atturēt ir uzslava. Tās dēļ bērns spēj visvairāk turēties pretī savai iekšējai vēlmei “man gribas...” un izvairīties uz “vajag”.
Jau vājāks motīvs ir vēlme izvairīties no soda.
BĒRNA ATTĪSTĪBAS ĪPATNĪBAS JAUNĀKAJĀ SKOLAS VECUMĀ
Lai bērns spētu iekļauties mācību procesā, svarīga ir arī, personības gatavība, t.i., subjektīvais faktors, lai sekmīgi mācītos, pašam bērnam ir jāvēlas tiekties uz skolas dzīvi. Spēle reducējas uz mācībām, vērtību hierarhija mainās. Uzsākot skolas gaitas galvenā ir ārējā atribūcija – skolnieka statuss, un viss, kas ar to saistās – soma, burtnīcas, u.c.
Par bērna sagatavotību skolai liecina:
· bērna vēlēšanās izzināt apkārtni,
· bērna pieredze uzvedībā,
· bērna runas attīstība, spēja paskaidrot savu darbību, spēles noteikumus,
· emocionālās jomas attīstība,
· saskarsmes līdzeklis,
· fiziskā sagatavotība,
· labs veselības stāvoklis.
Mācību procesa veiksmīgi norisei nepieciešams:
· veicināt darbības veidu maiņas,
· nodrošināt kustības.
Jaunāko skolas vecumu mēdz dēvēt par bērnības maksimuma punktu – pilnziedu. Bērnā vēl ir pietiekami daudz bērnišķības valdzinājuma – naivuma, vieglprātības, skata uz pieaugušo kā gudrāko, stiprāko, ideālo, taču parādās arī jaunas īpašības – cita loģika, spriešanas spēja, bērns sāk zaudēt savu bērnišķīgo tiešumu, mainās viņa intereses, sociālais statuss, viss dzīves ritms.
Šajā vecumā bērni ir īpaši kustīgi, iegūst daudz vairāk traumu kā citos vecumos, tāpēc pieaugušajiem:
· nevajadzētu bērniem likt ilgstoši sēdēt mierā,
· atrasties bērnu tuvumā, lai tā kompensētu bērniem iztrūkstošo paškontroles spēju.
Ja attīstība norit normāli, tad 7 gadu vecumā bērnam ir raksturīga asa un svaiga uztvere, viņš ir zinātkārs, ar spilgtu iztēli. Dominējošo vietu kognitīvajā sistēmā sāk ieņemt domāšana. No domāšanas attīstības līmeņa ir atkarīga citu funkciju attīstība.
Šā vecuma bērni spēj koncentrēties darbam uz 10 –20 minūtēm. Apgrūtināta ir arī uzmanības pārslēgšana un pārslēgšana no viena mācību uzdevuma uz otru.
Bērnam ir jānodibina uzticības pilnas attiecības ar skolotāju, skolotājam ir jāpalīdz bērnam iemācīties vadīt savus psihiskos procesus nevis prasīt lai viņš iemācītos kādus konkrētus faktus. Mācību rezultāti ir atkarīgi no bērna motivācijas, no tās kultūras, mikrovides, kurā viņš aug, vērtībām.
Skolas sākums ir emocionāli saspringts brīdis visiem bērniem, neatkarīgi no tā vai viņi to ārēji izrāda vai nē. Tā izpausmes var būt gan kaprīzes, gan agresivitāte, raudulība, miega traucējumi u.c. Bērnam normāli adaptējoties skolas vidē, šiem simptomiem būtu jāizzūd 1,5 – 2 mēnešu laikā, ja šajā laikā tie neizzūd, tad ir jāmeklē speciālista palīdzība, lai noskaidrotu, kāpēc tā notiek.
Bērna adaptācijai skolā nosacīti var izdalīt trīs fāzes:
· pirmajā bērnam jaunajā sociālajā vidē jāmēģina izprast, kādi noteikumi ir šajā vidē un kā tiem var piemēroties;
· nākamajā – individualizācijas fāzē bērns jau cenšas izdalīties šajā vidē, parādīt sevi – piem., ko Es māku!, kas Man ir!, ko Es varu izdarīt!
· adaptācijas noslēguma jeb integrācijas fāzē norit savas vietas ieņemšana grupā.
Biežākās problēmas , kuras traucē bērnam iedzīvoties skolā:
· var nebūt pietiekami attīstīta kognitīvā sfēra, lai nodrošinātu bērna spēju saprast un uztvert mācību materiālu, piem., var būt nepietiekami attīstīta domāšana,
· turpina dominēt netīšie procesi, vispirms jau atmiņa, uzmanība, (šāds bērns atceras to, kas ir spilgtāks, bet ne to, ko vajadzētu iegaumēt, uztvert mācību procesā),
· reizēm bērni uzmanību spēj koncentrēt tikai10 – 15 min.
Tas, ko šāds bērns darīs pārējā mācību stundas laikā, ir atkarīgs no skolotāja meistarības, jo izziņas interese ir nenoturīga. Lielākā bērnu daļa savu emocionālo enerģiju šajā vecumā virza uz attiecībām ar vienaudžiem, radošām darbībām. Tie attiecību modeļi, kas ir radušies pamatskolas laikā var atstāt lielāku ietekmi uz pusaudža un pieaugušā dzīvi nekā šajā periodā notikusī kognitīvā attīstība.
Motivācijas trūkums šajā vecumā var būt saistīts ar depresiju.
Sociāli neapmierinātie bērni ir agresīvi, huligāniski, viņi ir mazāk izpalīdzīgi un pretimnākoši (turas opozīcijā ). Šie bērni var būt agresīvi un neapmierināti pusaudža gados, kā arī vēlāk viņiem var rasties traucējumi pieaugušā dzīvē.
Neapmierinātie bērni biežāk kā citi citu cilvēku uzvedību interpretē kā naidīgu vai sevi apdraudošu.
Stress, kas rodas nelabvēlīgā vidē, ir viens no faktoriem, kāpēc
bērniem ir sliktākas sekmes skolā.
BĒRNU ATTĪSTĪBAS ĪPATNĪBAS PUSAUDŽU VECUMĀ
Izstrādājot pusaudžu vecumposma attīstības īpatnību koncepciju, aprakstīti trīs iespējamie pusaudža attīstības varianti:
1. ir raksturīga strauja, vētraina attīstība, kuru pusaudzis pārdzīvo kā savu otro dzimšanu,
2. attīstībai ir raksturīgas mierīgas, pēctecīgas izmaiņas,
3. iekļauj sevī aktīvu un mērķtiecīgu pašaudzināšanu, kas ietver iekšējo krīžu pārvarēšanu.
Pusaudžu vecums nav tikai pubertātes laiks, bet arī pārejas periods no bērnības uz pieaugušā lomas uzņemšanos.
Sākas dzimumnobriešana, kas ir atkarīga no endokrīnajām izmaiņām organismā. Zēni kļūst tievāki un kalsnāki, bet meitenes – sievišķīgākas. Zēniem garuma pieauguma maksimums vidēji ir 13 gados, parasti tas beidzas 15 gados, reizēm turpinās līdz pat 17 gadiem, bet meitenēm – augšanas maksimums parasti sākas un beidzas 2 gadus ātrāk nekā zēniem, tātad,11 – 13 gados.
Pusaudža ārējā veidolā trūkst harmonisku proporciju, viņi mēdz palikt neveikli un lempīgi, kas arī var izraisīt kautrīgumu un neveiklību komunikācijā.
Izmaiņas raksturo divi galvenie parametri:
· intensitāte
· nevienmērīga attīstība.
Kaut arī 11 –12 gadu vecumam ir raksturīga paaugstināta aktivitāte, tomēr šajā vecumā samazinās pusaudža darba spējas, 13 – 14 gadiem savukārt ir raksturīgs vispārējs aktivitātes kritums. Tas izpaužas kā nespēja izturēt ilgstoši vienveidīgu darbu, krītas fiziskā izturība. Zēniem šajā vecumā bieži ir novērojama paaugstināta kustību aktivitāte, pat drudžainums. Meiteņu uzvedību savukārt būtiski var ietekmēt tās hormonālās izmaiņas, kas saistās ar menstruāciju sākumu, t.s. pirmsmenstruāciju sindroms. Hormonālās izmaiņas ietekmē emocionālo stāvokli, tāpēc visbiežāk novērotās izmaiņas ir raudas bez iemesla, neadekvāta apvainošanās.
Pusaudzim problēmas rada viņu fiziskā Es tēla ārējās izmaiņas, aktuāla kļūst savas ārienes novērtēšana. Šajā vecumā ir raksturīgs uzskats, ka auguma proporcijām ir jāatbilst noteiktiem savā grupā pieņemtiem etaloniem.
Pusaudžiem ir mazāk akūtu slimību kā bērniem, taču viņi biežāk mirst nelaimes gadījumos, ir augstāks pašnāvību līmenis kā agrākā vecumā un sastopami divu veidu ēšanas traucējumi – bulīmija un anoreksija. Bulīmija un anoreksija var būt kā reakcija uz kultūras prasībām pēc slaiduma un nesakritības rezultāts starp ideālo un reālo ķermeni. Pusaudža seksuālo orientāciju ietekmē libido spēks, sociālā pieredze, viņa ķermeņa konstrukcijas īpatnības.
Uz abstraktās domāšanas bāzes veidojas arī pusaudža vēlme izprast dzīves jēgu. Šajā vecumā veidojas noturīga un apzināta uzmanība, taču iespaidu un pārdzīvojumu pārbagātība var izraisīt uzmanības nenoturību, pieaug uzmanības apjoms, arī pusaudža spēja pārslēgt uzmanību no viena objekta vai darbības uz citu.
Pusaudža gados dominējošā ir vēlme būt pieaugušam tikt atzītam par tādu. Pretenzijas uz pieauguša statusu mēdz parādīties dažādās dzīves sfērās, taču visbiežāk :
· ārējā izskatā, manierēs,
· apģērbā.
Pēc pieaugušamības izjūtas izpausmes pusaudži ir iedalāmi divās nosacītās grupās – viena , kam ir izteikta tendence būt pieaugušiem – otri, kam šī cenšanās izpaužas neizteiktākā formā.
Pusaudžiem piemīt vajadzība pēc radošas darbības, vēlme “darīt pa savam” - izmēģināt sevi, izteikt sevi. Parādās mēģinājumi izteikt sevi mūzikā, literatūrā. Taču tās var būt arī destruktīvas darbības – tā pusaudži pārbauda savu spēku.
Kā vienu no būtiskākajām šā vecuma īpatnībām var uzskatīt arī sevis nekritisku pretnostatīšanu pārējiem cilvēkiem, viņa saasināto vēlmi apliecināt savu personību, uzskatus, emancipācijas tieksmi – vajadzību atbrīvoties no pieaugušo aizbildniecības. Saskarsme ar vienaudžiem pilnveido un attīsta pusaudzi.
Pusaudzis vairāk respektē vecāku reālo darbību, nevis klausās viņu vārdos. Daudz nosaka attiecību iepriekšējais raksturs, ģimenes tradīcijas, arī vecāku izglītības līmenis. Ja pusaudzis jutīs vecāku cieņu un mīlestību, pozitīvu attieksmi pret viņu, ir lielāka iespēja, ka viņš vieglāk šis vērtības iekļaus savā vērtību sistēmā.
Pusaudža personības struktūrā nav nekā noturīga, stabila, tas rada personības nestabilitāti, gan pretrunīgas vēlēšanās, gan pretrunīgu rīcību.
Pusaudža nestabilitāte var izpausties :
· kā negatīvisms, protests, vērtību noliegums;
· atkarības krīze – t.i. bēgšana atpakaļ bērnībā - izteikta atkarība no vecākā, stiprākā;
· regress uz vecajām interesēm, pat rotaļlietām, spēlēm, uz paklausību.
Pusaudža vecumā mainās autoritātes – pieaugušais vairs nav etalons, kam sekot, ko atdarināt. Par autoritātēm, arī ekspertiem kļūst vienaudži, ar viņiem rēķinās uzvedības, morāles ētikas, gaumes, interešu, hobiju jautājumos.
Pastāv zināma likumsakarība - jo konfliktējošākas ir pusaudža attiecības ar vecākiem un skolotājiem, jo par lielāku autoritāti viņiem kļūst vienaudži.
Viena no būtiskākajām pusaudža vajadzībām ir vajadzība pēc pašapliecināšanās, un pusaudzis meklē vidi, kurā to realizēt. Ja pieaugušo vide ir saprotoša un pusaudzim šādas iespējas sagādā – pusaudzis tur arī darbojas, ja nē – meklē šādu vidi pats vienaudžu vidē.
Pusaudžiem komunikācija ar vecākiem biežāk ir vajadzīga tad, kad viņi ir nobijušies, stresā vai apmulsuši. Vecākiem ir liela ietekme uz tādām pusaudža dzīves sfērām kā viņa vērtīborientācija, viņa sociālo problēmu izpratne un tikumība.
Audzināšanas stili:
Autoritatīvi vecāki ciena pusaudža patstāvību, ļauj viņam būt patstāvīgam kādās noteiktās dzīves jomās, tajā pašā laikā prasa no viņa arī viņa pienākumu pildīšanu. Kontroli papildina ar siltām jūtām un humoru.
Autoritāri vecāki prasa no sava bērna bezierunu paklausību, stingri kontrolē visu viņa dzīvi, spēj to darīt pat ne īpaši korektā veidā. Dzīvojot kopā ar šāda tipa vecākiem, bērni daudzos gadījumos ieraujas sevī, piemērojoties šādam ģimenes audzināšanas stilam, bērni izaug par sevi nepārliecināti, ir mazāk patstāvīgi kā demokrātisko vecāku bērni, arī mazāk tikumiski nobrieduši nekā tie, kuriem ir bijusi dota lielāka brīvība.
Hipoaprūpe nozīmē salīdzinoši vienaldzīgu vecāku attieksmi pret bērnu un viņu kontroles trūkumu. Šādu vecāku pusaudzis var darīt visu ko viņš vēlas, vecāki par to neinteresējas nemaz, vai interesējas salīdzinoši nedaudz.
Hiperaprūpe –nozīmē gan pārāk lielas rūpes par bērnu, gan pārāk izteiktu vecāku kontroli pār viņa visu dzīvi. Šāds audzināšanas stils bērnu noved pie pasivitātes, pie attiecību problēmām ar vienaudžiem. Visbiežāk šis stils tiek piekopts tad, ja māte bērnu audzina viena, ja bērns ir visa viņas dzīves jēga, šāda māte bremzē sava bērna attīstību. Hiperaprūpe var būt arī kā bērna slimības, viņa īpašā statusa uzsvēršana.
Problēmas šiem bērniem rodas tad, kad viņi konstatē, ka citi cilvēki pret viņiem tā neizturas, tad var būt grūti nodibināt ar cilvēkiem gan lietišķās, gan emocionālas attiecības.
Kā problemātiska var būt situācija, kad vecāki no sava bērna gaida vairāk panākumu kā viņš ar saviem dotumiem spēj sasniegt, kā arī situācija, kurā vecāki gaida, lai pusaudzis apmierinātu viņu emocionālās vajadzības. Tas var būt ģimenē, kur ir tikai viens no vecākiem, kā arī komunikācijā ar depresīviem, stresa nomāktiem vecākiem ,kuri mēģina savos pusaudžos atrast uzticības personas, ar kurām varētu dalīties savās problēmās, taču tās pusaudzis vēl nespēj adekvāti uztvert. Viņi cenšas pusaudzim būt labākie draugi, nevis uzturēt veselīgas bērnu – vecāku attiecības.
Vecākam ir jāapmierina bērna emocionālās vajadzības, jāsniedz stabilitāte neskaidrajiem pusaudža pārdzīvojumiem, ne otrādi. Šāda situācija izraisa trauksmi, pusaudzi nomāc, traucē tā veselīgai psiholoģiskajai attīstībai.
Viena no lielākajām problēmām ir pusaudža cīņa par savu neatkarību un spēja saglabāt harmoniskas attiecības ar vecāku ģimeni.
Daudzi pusaudži cenšas izvairīties no savu vecāku autoritārās varas tieši iegūstot neatkarību, vai cīnoties par to.
Skolotāju – pusaudžu attiecības
Pusaudžos līdztekus sadzīvo gan aktivitāte, gan agresivitāte, gan arī slinkums. Šīs nenoturības dēļ saskarsme ar pusaudžiem no skolotājiem prasa lielu iecietību un empātiju.
Pusaudžiem nepatīk autoritārs vadības stils, tāpēc sadarbību ar viņiem var panākt, ja:
· iesaista to lēmumu pieņemšanā, kuri attiecas uz viņiem,
· respektē,
· pret viņiem izturas kā pret līdzīgiem skolas vai sabiedrības locekļiem.
Optimālais stils darbā ar pusaudžiem ir demokrātija – skolotāja darbā tā izpaužas tā, ka skolotājs nosaka kopīgo (vispārīgo) darbības virzienu, taču ļauj pašiem pusaudžiem pieņemt lēmumus par to, kā veikt konkrētos izpildes darbus, nekontrolējot katru izpildes soli.
Pusaudžiem ir tendence pārkāpt izvirzītos noteikumus, pārbaudīt, cik tālu visatļautībā skolotājs pieļaus iet, tāpēc arī pārāk liberālas attiecības neder saskarsmē ar pusaudžiem. Ja pusaudži jūt, ka skolotājs nespēj kontrolēt noteiktās atļautā – neatļautā robežas, šāds skolotājs pusaudžos neizraisa cieņu, kā arī viņi intuitīvi jūt, ka uz šādu skolotāju nevar arī paļauties.
Lielākās problēmas skolā rodas tiem pusaudžiem, kuriem ir zems pašvērtējums, kuri guvuši emocionālu traumu.
Pusaudžiem rodas stress, ja:
Vecāki grib, lai viņš būtu priekšzīmīgs.
Vecāki grib, lai viņa draugi būtu priekšzīmīgi.
Vecāki grib, lai viņam būtu labas atzīmes.
Vecāki grib, lai viņš izceļas citu vidū.
Citi par viņu smejas.
Kāds cenšas pierunāt darīt sliktu.
Zaudē draugu.
Vecāki savā starpā ķildojas.
Ir pārāk noslogots.
Pusaudžu attiecības ar vienaudžiem
Pusaudzim tajā laika periodā, kamēr viņš ir savas identitātes meklējumu fāzē, citu viedoklis par sevi ir ļoti nozīmīgs, tas ir spogulis, kurā raugoties viņš pielīdzina citiem un novērtē sevi. Vajadzību būt iesaistītam grupā var uzskatīt par vienu no vecumposma īpatnībām, taču tās izpausmes ziņā pastāv lielas individuālās atšķirības – gan draugu skaita ziņā, gan arī psiholoģiskās iekļaušanās dziļums var ļoti atšķirties.
Savukārt arī neiekļaušanās grupā, turēšanās savrup, šajā vecumā var būt signāls par psiholoģiskajām problēmām.
Pusaudža vecuma īpatnība ir viņu vājā spēja verbalizēt savas jūtas, arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc pusaudži ir tik uzbudināti, pat saspringti, jo viņi slikti apzinās un verbalizē savus pārdzīvojumus, līdz ar to emocionālie konflikti neatrod izeju. Pusaudži iekšēji jūt sasprindzinājumu, bieži intuitīvi meklē darbību, it kā attaisnojot savu rīcību, kura neapmierina nedz pašu, nedz pieaugušos, taču vārdos neizsaka vai arī to neprot, tāpēc šādu pusaudzi raksturo:
· afektīvi uzliesmojumi,
· noslēgtība,
· ieiešana sevī,
· melošana, (kā bailes no soda, gan arī vēlme izskatīties labākam savās acīs ).
Viena no svarīgākajām parādībām pusaudža dzīvē ir mūzika, kura veic pārdzīvojumu, integrācijas funkciju. Pusaudža pārdzīvojumi daudzos gadījumos ir diametrāli pretēji, tie var neatbilst viens otram. Mūzika rada paša personības veseluma izjūtu (kaut uz laiku), jo tā ir ritmiski organizēta, t.i., pārskatāma. Mūzika mazina iekšējo disonansi.
Pusaudzim vienlaikus var būt tieksme pēc pašapliecināšanās, patstāvības un neticības sev, tieksme pēc sev līdzīgiem un vajadzība pēc vientulības, skarbums, rupjība un viegla ievainojamība, kautrība, kas bieži vien ir par iemeslu pašapliecināšanās formām – bravūrai, vaļībai, disciplīnas pārkāpumiem, konfliktiem ar pieaugušajiem, spītībai un negatīvismam. Visa pamatā var būt neapjausta vai arī neapzināta neticība saviem spēkiem un no tās izrietošā tieksme parādīt gan sev, gan arī citiem pretējo, pašvērtējumā ir tik lielas, ka vienkāršāk tās būtu ietvert formulā “ģēnijs+niecība”.
Biežākie delikventās (antisociālas) uzvedības iemesli pusaudžu vecumposmā:
· Izjukusī ģimene. Vecāki šķīrušies, miruši, nepilna ģimene. Šie stresa pilnie notikumi var atstāt negatīvu ietekmi ne tikai uz konkrēto brīdi, bet arī uz visu tālāko bērna sociālo attīstību.
· Vecāku nevērīgā izturēšanās. Ģimenēs, kur attiecības starp vecākiem un bērniem ir siltas, delikvence ir reta. Pretēji , ja nepārtrauktas vecāku nesaskaņas, vai maz emocionālā siltuma, pieķeršanās bērnam, ir liela varbūtība, ka bērna uzvedība kļūst delikventa. Tādā veidā vecāku psiholoģiskais trūkums veicina delikvenci. Tik, cik ir psiholoģiskā prombūtne, tik arī pastiprinās vai samazinās delikvence.
· Slikta izturēšanās. Delikvences rādītāji ir lielāki, kad vecāki izmanto aizvainojošus vai naidīgus disciplinēšanas veidus. Pusaudžu dumpīga un delikventa uzvedība ir iespējama, ja pēršana, sišana un citi fiziski sodi ir lietoti kā kontroles metodes. Pusaudžu naidīgā uzvedība arī var pastāvēt turpmākajā pieaugušā dzīvē.
· Ekonomiskā deprivācija ( nabadzība ).
Viena no biežākajām kļūdām attiecībā uz pusaudzi ir tā, ka vecāki, skolotāji un citi uzskata viņus par pieaugušiem cilvēkiem.
Tiek uzskatīts, ka pusaudža vecumā notiek vislielākās izmaiņas pašapziņā, arī personības struktūrā, kur veidojas izpratne par to, kādiem vajadzētu būt un vai paši ir apmierināti ar sevi. Veidojas jaunieša paštēls, kas ir iekšējs process un tas integrējas pašapziņā. Pusaudzis šajā laikā ir ļoti viegli ietekmējams. Neskatoties uz savu spurainību, stūrgalvību, norobežotību un protestiem, viņš aktīvi meklē dzīvē personifikāciju (dzīves skolotāju) – cilvēku, kam viņi gribētu līdzināties.
Pusaudži var uzvesties un izturēties nesaprotami, pašvērtējums ir svārstīgs un pretrunīgs. Identitātes krīzes izpausmes rada psihiskas novirzes pazīmes. Pretrunīgs pašvērtējums bieži noved pie tā, ka cilvēks nespēj iesaistīties nekādās aktivitātēs, darbībās. Ja pusaudzis nevar atrast sabiedrībā savu vietu viņš var censties kļūt arī par “antivaroni” un izvēlēties tādas “lomas” kā zaglis, reketieris, alkoholiķis.
Pusaudžiem ir raksturīgs augsts emocionālais pacēlums un traucējumi, kas var izpausties arī kā garīgas slimības. Atsevišķas emocijas tiek visdziļāk izdzīvotas tieši pusaudža gados, nevis agrā jaunībā vai pieaugušo dzīves laikā, tāpēc lielai daļai pusaudžu rodas emocionāli traucējumi.
Šajā vecumā galvenās psiholoģiskās īpatnības ir maksimālisms – šeit un tagad, tūlīt vai nekad, (pusaudzis grib apmierināt visas savas vajadzības uzreiz), ideālu meklēšana (cilvēks, varonis no grāmatas, no filmas), norobežošanās no apkārtējiem, savas subkultūras veidošana.
Pusaudžus vada vēlme piesaistīt uzmanību, izcelties, būt līderim, bet rodas neskaitāmas situācijas, kad viņi ir konfliktos ar apkārtējiem , ģimenes locekļiem, skolas biedriem un arī paši ar sevi.
Lai izvairītos no bērna traumēšanas, lai nodrošinātu viņu veselīgu attīstību kā nozīmīgākās vecākiem jāzina šādas audzināšanas kļūdas, kuras min psihologi:
· Vecāki pietiekami nenovērtē ģimenes nozīmi, audzināšanas tradīcijas un noteikumus pusaudža dzīvē.
· Vecākiem piemīt dubulta morāle.
· Vecāki tikai formāli rūpējas par bērna audzināšanu.
· Vecāki ir pārāk sīkumaini kontrolē un uzraudzībā.
· Lutināšana.
· Pārspīlētas bērna slimības.
· Nav emocionāli siltu savstarpējo attiecību.
· Audzināšana pārspīlētas morālās atbildības garā.
· Ģimenē valda rupjas un brutālās attiecības.
· Starp vecākiem ir nesaskaņota rīcība.
· Bērns aug ārpus ģimenes u.c.
Bērna sistemātiska negatīva ietekmēšana (gan fiziska, gan garīga) neatgriezeniski negatīvi ietekmē viņa gribasspēku, pārvērš viņu par padevīgu, pakļāvīgu personību, kas nespēj izraudzīties patstāvīgu pozīciju un pieņemt neatkarīgus lēmumus.
Vecāku galvenais uzdevums, radīt drošu pamatu lai bērns vai jaunietis varētu doties pasaulē un arī atgriezties droši zinot, ka viņu gaidīs, atbalstīs gan fiziski, gan emocionāli, mierinās ja viņš būs satraukts, iedrošinās, ja viņš būs nobijies.
